Interesanti fakti

ZĪDA KOPŠANA

Zīds tiek mazgāts saudzīgā mazgāšanas režīmā, kas ir līdzvērtīga roku mazgāšanai, temperatūrā, kas nav augstāka par 30ºC.

Audumu nekādā gadījumā nedrīkst stipri berzt un izgriezt ar spēku. Tas nedaudz jāpaspaida un jāizskalo.

Zīdu var gludināt mitru, no kreisās puses, zīdam paredzētajā temperatūrā.

ZĪDA ĪPAŠĪBAS

Zīds ir glāsmains, gluds materiāls, kurš pēc savas ķīmiskās uzbūves ir līdzīgs ādai un līdz ar to ir īpaši patīkams uz ādas. Tas ir ieteicams alerģiskiem cilvēkiem. Mēdz teikt, ka zīdam piemīt ādu nomierinošas un harmonizējošas īpašības.. Zīds lieliski izolē – tas ziemā silda un vasarā vēsina. Pateicoties tā glāsmainajam pieskārienam tas ir īpaši patīkams kā gultas veļa. Zīds var uzsūkt ūdeni neesot mitrs līdz pat 30% sava svara. Tas uzsūc no ķermeņa izdalošos sviedrus un līdz ar to āda var brīvi elpot. Zīdam, izkārtam svaigā gaisā, piemīt pašattīrīšanās spēja, kas nozīmē, ka to nepieciešams retāk mazgāt un tas ir viegli kopjams materiāls.

ZĪDA IZCELSME

Ķīnā visizplatītākā leģenda vēstī, ka zīda noslēpumu III gadsimtā pirms Kristus atklājusi Dzeltenā imperatora Huanci dzīvesbiedre Si Liņa Ši. Pastaigājoties zīdkoku birzī, viņa pacēla kādu nokritušu augli. No tā izspurdza tauriņš. Ieinteresējusies imperatore nolēma izpētīt, kas tas par tauriņu, un novēroja visu zīdtauriņa, tā kāpura un kūniņas attīstības ciklu. Notīt smalko zīda pavedienu no kūniņas un izaust audumu tērpam arī bija imperatores ideja. 
Zīdtauriņa (Bombyx mori) dzimtene ir Himalaji, no kurienes to ieveda Ķīnā. Ķīnā dabiskā zīda ražošana ir pazīstama jau 2500 gadu pirms Kristus. Dabiskā zīda audumi bija Ķīnas eksportprece, un to nogādāja uz citām valstīm pa “Zīda ceļu”, kas savienoja Ķīnu ar Priekšāziju un Eiropu. “Zīda ceļš” nebija vis taisna ātrgaitas maģistrāle, bet slepenu, sazarotu kalnu taciņu tīklojums. 
Eiropā uzskatīja, ka zīds aug kokos un ka tikai ķīnieši pārzina šo kultūru. Noslēpumainais audums iedzina Eiropu zīda drudzī. Vēso audumu vieglu kā mākonītis un caurspīdīgu kā ledus, eiropieši nosauca par Ķīnas plīvuru. Senās Romas imperatora Augusta laikos to uzskatīja par līdzvērtīgu zeltam un garšvielām. Ķīnā stingri sargāja zīda noslēpumu un sodīja ar nāvi katru, kas uzdrošinājās to izpaust. Ignorējot dzīvības briesmas, diviem mūkiem, kas Ķīnā bija apguvuši zīdkopību, izdevās aizvest dažas kūniņas uz Bizantiju un uzdāvināt tās Bizantijas caram. Eiropā zīdkopība sāka attīstīties 8. gadsimtā, bet Krievijas zīdkopības apvidos – pirms 400 gadiem.

ZĪDA AUDUMA RAŽOŠANAS PROCESS

No zīdtauriņa oliņām pēc 10 – 12 diennaktīm izšķiļas kāpuri. Tos sauc arī par zīda vērpējiem. Tikko izšķīlušies, tie ir tumši, matoti, 3 mm gari un 0,0004 g smagi. Kāpuri ir ēdelīgi, tie barojas nepārtraukti visu diennakti, to attīstības cikls ilgst 25 – 28 diennaktis, un cikla beigās to masa ir 4 g. 40% kāpura masas aizņem pārveidots siekalu dziedzeris, kurā veidojas zīda masa kūniņai, tāpēc šo dziedzeri sauc par zīda dziedzeri. 
Pirms iekūņošanās kāpurs pārstāj ēst, tā apvalks sabiezē un ar žokļu un vēderiņa pēdējā posma ragveida izauguma palīdzību no zīda dziedzera masas vērpj izturīgu pavedienu, ko tin sev apkārt. Kokona veidošana ilgst trīs diennaktis. Aptītais pavediens ir viengabala un 1000 – 1500 m garš. Izveidojušos kokonus savāc, apstrādā ar karstu tvaiku, mitrina un speciālās ierīcēs attin, tinot 4 – 5 pavedienus kopā, jo tie ir ļoti smalki. Ja kokonu laikus neapstrādā ar karstu tvaiku, no tā pēc 10 diennaktīm izšķiļas tauriņš. Tauriņi tūlīt pēc izšķilšanās pārojas, un apaugļotās mātītes 2 – 3 diennakšu laikā izdēj 500 – 700 oliņu un 10 – 20 diennakšu laikā nobeidzas.